Grāmatvedis – valstī, uzņēmumā, ģimenē

Darbojoties sabiedriskajā praksē, esmu nonākusi pie dažādām pārdomām un secinājumiem, par kuriem gribētu dalīties pārdomās šajā rakstā. Nākas sastapties ar dažādiem grāmatvežu profesijas pārstāvjiem, tāpēc joprojām uzskatu, ka grāmatvedības pakalpojumus vai pienākumus var veikt personas, kam ir atbilstoša izglītība.

Normatīvie akti, dibinot uzņēmumu, neizvirza dibinātājam prasību iecelt par uzņēmuma vadītāju personu, kas ieguvusi izglītību uzņēmējdarbības, nodokļu, ekonomista vai grāmatvedības specialitātē. Šo uzņēmumu vadītāji slēdz līgumus par uzņēmuma grāmatvedības kārtošanu ar grāmatvedi vai grāmatvedības pakalpojumu uzņēmumu, par kuru kvalifikāciju viņi diemžēl nevar objektīvi spriest, tā kā lielākajai daļai pašiem nav pamatzināšanu ne uzņēmuma vadībā, ne nodokļu, ne grāmatvedības jautājumos. Tāpēc praksē bieži gadās, ka šādi uzņēmumi, kas nepievērš uzmanību darbinieku kvalifikācijai nav ilgdzīvotāji, un to darbība beidzas ar nodokļu parādiem.

Savukārt grāmatvedības uzņēmumu dibinātājiem vai to vadītājiem uzņēmuma reģistrēšanas brīdī likums arī neizvirza prasību apstiprināt zināšanas grāmatvedībā un nodokļu jautājumos. Tādejādi viņu klientiem rodas risks saņemt nekvalitatīvus pakalpojumus, no kā cieš citu grāmatvedības uzņēmumu prestižs. Šāda rīcība mudina veikt darbības, vēršoties pie likumdevēja ar lūgumu, sakārtot grāmatvedības profesiju un uzņēmējdarbību.

Domāju, ka nekļūdīšos, ja teikšu, ka visu grāmatvežu lielākā vēlēšanās ir grāmatveža profesijas kvalifikācijas kritēriju noteikšana, lai visiem būtu skaidrs, kam tad ir tiesības strādāt par grāmatvedi (arī tiem, kuriem liekas, ka viņi varētu būt grāmatveži pat bez pamatzināšanām), jo jautājums par grāmatvežu kvalifikāciju tiešām ir aktuāls. Grāmatvežu kļūdas uzņēmumu var novest līdz bankrotam – grāmatveža nezināšanas un nepietiekamas kvalifikācijas dēļ neatbilstoši likumam var aprēķināt mazākus nodokļu maksājumus, kā rezultātā uzņēmumam pēc tam veidojas nodokļu uzrēķini.

Uzskatu, ka tieši tāpēc Valsts ieņēmumu dienestam un Finanšu ministrijai ir jāatbalsta grāmatvedības darbinieku kvalifikācijas kritēriju noteikšana un šīs profesijas iekļaušana reglamentēto profesiju sarakstā.

Jāatzīmē gan, ka nesen (21.05.2013.) tika veikti grozījumi MK noteikumos Nr.585 „Noteikumi par grāmatvedības kārtošanu un organizāciju”, nosakot, ka „grāmatvedības kārtošanu veic konkrētos grāmatvedības jautājumos kompetenta persona – grāmatvedis vai ārpakalpojumu grāmatvedis, un ar šo personu ir noslēgts attiecīgs rakstveida līgums, kurā noteikti šīs personas pienākumi, tiesības un atbildība grāmatvedības kārtošanas jautājumos.”

Likās – nu beidzot „ aisbergs” ir sakustējies, jo tiek dota definīcija, kas ir grāmatvedis un ārpakalpojumu grāmatvedis:

„Grāmatvedis – fiziska persona, kuras kvalifikācija atbilst Ministru kabineta 2010. gada 18. maija noteikumos Nr.461 “Noteikumi par Profesiju klasifikatoru, profesijai atbilstošiem pamatuzdevumiem un kvalifikācijas pamatprasībām un Profesiju klasifikatora lietošanas un aktualizēšanas kārtību” minētajai grāmatveža ceturtā vai trešā līmeņa kvalifikācijai un kuras kompetenci apliecina attiecīgs izglītības dokuments (diploms vai apliecība), tomēr neaizliedzot par grāmatvedi strādāt arī tādai fiziskajai personai, kuras kompetenci attiecīgajos grāmatvedības jautājumos apliecina pieredze vai grāmatveža kompetences sertifikāts.

Ārpakalpojumu grāmatvedis – persona, kura, pamatojoties uz rakstveida līgumu ar uzņēmumu (izņemot darba līgumu), apņemas sniegt vai sniedz klientam grāmatvedības pakalpojumus.”

Un tomēr esmu neizpratnē, kāpēc kādam vajadzēja tērēt laiku, lai veiktu šo noteikumu grozījumus, kuri vienalga neko nemaina. Tas ir tikpat kā pamainīt vietām saskaitāmos – summa no tā nemainās. Rodas tikai jauni jautājumi – kas un kā šo pieredzi apliecina un vai Valsts ieņēmumu dienests, veicot pārbaudes, pārbaudīs, vai uzņēmumā grāmatvedības kārtošanu veic konkrētos grāmatvedības jautājumos kompetenta persona? Daudzi no MK noteikumu „ Par grāmatvedības kārtošanu un organizāciju” punktiem ir iekļauti tematiskās pārbaudes aktā, varbūt VID iekļaus arī šos punktus? VID šādā veidā varētu izrādīt ieinteresētību par to, lai grāmatvedību kārtotu tiešām kvalificēti speciālisti, un tādā veidā kopumā sekmētu stāvokli valstī ar precīzākiem nodokļu aprēķiniem.

Kādu laiku iepriekš bija radusies iespēja pabūt Vācijā, kur izmantoju iespēju aprunāties ar nodokļu konsultantu, kurš pastāstīja, kādas prasības Vācijas likumdošanā ir grāmatveža profesijai. Vācijā grāmatvedību var kārtot tikai tie, kuri ir apgruvuši grāmatvedības pamatus. Turklāt grāmatvedības pamati jeb vispārējā grāmatvedība tiek apgūta katrā specialitātē. Lai strādātu par grāmatvedi, pēc 9. klases pabeigšanas 3 gadus jāmācās tādā specialitātē, kur programmās kā mācību priekšmets ir iekļauta grāmatvedība un šajā priekšmetā ir nokārtots arī eksāmens. Nosacījums, lai pēc 9. klases varētu mācīties grāmatvedību, ir jāatrod arī darba vieta grāmatvedības praksei. Savukārt, lai pēc tam varētu sniegt grāmatvedības pakalpojumus, mācības ir jāturpina. Papildus iepriekšminētajām mācībām neklātienē jāmācās finanšu grāmatvedība pēc tādas pašas sistēmas – mācības + darbs. Tam ir nepieciešami 3 gadi un 6 mēneši. Pēc mācībām tiek izsniegts sertifikāts. Tātad kopumā, lai varētu strādāt par grāmatvedi, ir jāmācās vismaz 6 gadi un 6 mēneši. Ja vēlas sastādīt finanšu un nodokļu pārskatus, tad jāmācās vēl 8 gadi un jānodod zvērests. Pēc zvēresta nodošanas iegūst nodokļu konsultanta sertifikātu. Tikai nodokļu konsultants drīkst sastādīt gada pārskatus un citus finanšu pārskatus. Grāmatvedis nodarbojas ar attaisnojuma dokumentu iegrāmatošanu grāmatvedības reģistros, darba algas aprēķināšanu, u. c. reģistru kārtošanu, bet ne ar gada pārskatu, nodokļu u. c. atskaišu sagatavošanu.

Kā redzams, Vācijā grāmatveža profesijai pieiet ar atbildību, saprotot, ka grāmatvedis nevar būt darbinieks, kurš pabeidzis dažu mēnešu kursus. Tā ir profesija, kurā strādājot, nepieciešamas zināšanas, kas visu laiku jāpapildina.

Vēlētos, lai arī Latvijā tikpat nopietni kā Vācijā pieietu grāmatvežu darba nozīmīgumam un noteiktu grāmatvedības darbinieku kvalifikācijas kritērijus, kā arī šīs profesijas iekļaušanu reglamentēto profesiju sarakstā, nevis aizbildinātos, ka citās ES valstīs tā nav. Neaizmirsīsim, ka Vācija arī ir ES dalībvalsts, turklāt viena no pirmajām.

Otrs jautājums, par kuru gribētu parunāt, ir jautājums, par ko pēdējā laikā bieži runā un raksta – „aplokšņu” algas. Grāmatvežu dzīve jau tā ir noslogota ar dažādu atskaišu sniegšanu par darbiniekiem, ka reizēm šķiet, ka jāieslēdz hronometrs, lai kaut ko nenokavētu. Visas šīs atskaites jānodod tik bieži, lai uzņēmumā būtu mazāk iespēju nodarbināt darbiniekus bez līgumiem jeb lai samazinātu „ aplokšņu algas”. Tiek prātots, vai samazināsies „aplokšņu” algas, ja nodokļi no algām tiks samazināti? Cik vien atceros, iedzīvotāju ienākuma nodoklis jau sākotnēji bija 25%, bet tas bija laikos, kad par mācībām un ārstēšanos mums nekas nebija jāmaksā. Kas tad ir mainījies? Par izglītību un ārstēšanos maksājam, bet nodoklis, var teikt, – kāds bija tāds arī ir palicis… Vairāk gribu piedāvāt padomāt par citu nodokli – sociālo nodokli. Kā būtu, ja sociālais nodoklis, ko ietur no mūsu darba algām tiktu mantots? Starp citu, arī šāda prakse ir Vācijā. Kaut kur nesen lasīju, ka mūsu valstī pensija tiek paredzēta uz 20 gadiem, bet tie, kas nenodzīvo līdz pensijai, to tā arī nekad nesaņem, protams, tāpēc arī rodas vēlēšanās strādāt neoficiāli, saņemt tūlīt un vairāk, jo tas „pēc tam” varbūt arī nepienāks, bet jādzīvo ir šodien. Ja katrs strādājošais zinātu, ka vismaz 50% no viņam pienākošās pensijas pēc tam saņemtu pārdzīvojošais laulātais, tad iedomājaties, vai tad kāds gribēs strādāt pa „melno” vai pa „pelēko”? Strādāt neoficiāli, tas nozīmētu to, ka viņa ģimene pēc tam nebūs nodrošināta. Domāju, ka neviens arī negribētu vairs strādāt neoficiāli, jo pēc tam nākotnē cietīs visa viņa ģimene, bet oficiāla darba rezultātā ģimenes locekļi tiks nodrošināti ar ienākumiem, un tas ir ļoti svarīgi! Visa šī pasākuma rezultātā atrisinātos vēl viena problēma, par kuru pēdējā laikā tiek daudz diskutēts – tiktu veidotas oficiālas ģimenes, jo kā zināms, saskaņā ar Civillikumu tikai sieva var mantot vīra algu un otrādi, vīrs – sievas. Tātad, ja sociālais nodoklis tiktu mantots, pārdzīvojošais laulātais (bet ja tāda vairs nav, tad bērni) turpinātu saņemt vīra/sievas pensiju 50% apmērā par atlikušo gadu skaitu. Ja šāds lēmums tiktu pieņemts, domāju, ka valsts budžeta ieņēmumi strauji pieaugtu, un tad atkal varētu lemt par nodokļa samazināšanu.

Mums atliek vēlēties, lai arī pie mums Latvijā būtu iespēja mantot pensiju, kas atrisinātu vairākas pašlaik esošās problēmas. Parasti saka, ja kaut ko ļoti grib, tad tas arī piepildās. Tad nu es to visiem mums novēlu – lai šīs idejas piepildās!