Dr.oec. Andrejs Ponomarjovs,

LRGA prezidents,

LRGA Sertificēts profesionāls grāmatvedis

 

Kādēļ grāmatvežiem un revidentiem ir nepieciešams apgūt un nepārtraukti pilnveidot profesionālo ētiku?

---

 

Vai nav pietiekami, ka katram no šo profesiju pārstāvim ir izveidojušies noteiktie morāli uzskati, kuriem viņi seko? Apsvērumi, kas norāda uz nepieciešamību studēt profesionālo ētiku, mēdz būt sekojoši:

 

Pirmkārt, personas morālie uzskati var būt pārāk vienkāršoti, bet profesionāla situācija sarežģīta. Ētikas studijas var palīdzēt personai atrast noderīgo profesionālas ētikas normu, lai atvieglotu sarežģītas profesionālās situācijas atrisināšanu.

 

Otrkārt, var būt gadījumi, kad pastāv profesionālo ētikas pamatprincipu un normu konflikts, un tādēļ personai var būt grūtības izlemt, kāds no principiem būtu pielietojams konkrētajam gadījumam. Ētika nodrošina vadlīnijas, kā rīkoties situācijās, kur ir iesaistīti konfliktējošie ētiskie pienākumi un principi.

 

Treškārt, dažreiz indivīdiem var būt neadekvāti uzskati un vērtības, tajā skaitā ētikas jautājumos. Turklāt indivīdu ētiskie uzskati un vērtības mainās. To, ko mēs noteiktā dzīves brīdī uzskatījām par pieņemamu, vēlāk, pēc pārdomām, kļūst nepieņemams un neatbalstāms. Piemēram, revidentu profesionālas ētikas normas nepārtraukti mainās, reaģējot uz sabiedrības kritiku par revidentu profesiju un līdzas ētikas normu attīstībai tiek grozīti arī revidentu darbības standarti, kas nodrošina revidentu uzvedības (t.sk. profesionālas darbības) vadlīnijas. Tātad pārdomas par ētiku papildina arī mūsu zināšanas par profesiju un attīsta mūsu morālo apziņu.

 

Ceturtkārt, ētika sniedz atbildi uz jautājumu, vai mēs varam paļauties un kāpēc mēs varam paļauties uz mūsu uzskatiem, pārliecību, vērtībām. Senas Grieķijas filozofs Sokrāts uzskatīja, ka nav vērts dzīvot, ja nav nekāda mērķa. Kādi jums ir galvenie dzīves mērķi kā grāmatvedim vai revidentam? Vai šie mērķi ir saderīgi ar jūsu dzīves vērtībām? Ja jums būtu jāizvēlas starp darbavietas vai klienta saglabāšanu, pārkāpjot profesionālo darbību regulējošas normas un jūsu profesionālo pienākumu, ko jūs darītu? Ja jūsu ģimenes pienākumi nonāk konflikta ar darba pienākumiem, kāda būs jūsu rīcība?

 

Visbeidzot, ētikas studijas palīdz apgūt prasmi noteikt un atrast ētikas pamatprincipus, kas būtu pielietojami noteiktā situācijā. Ētika attīsta mūsu spēju noteikt un saprast, kas un kāpēc būtu jādara noteiktā situācijā. Sarežģītu situāciju atrisināšanai būs noderīgi testējoši jautājumu, apsvērumi, kas palīdzēs noteikt iespējamus situācijas atrisināšanas variantus. Profesionālā ētika nodrošina mūs ar visiem nepieciešamiem profesionālās ētikas pamatprincipiem, kuri var tikt izmantoti ētiska rakstura situāciju atrisināšanai. Ētikas jautājumi kļūst arvien sarežģītāki, tādēļ mums ir nepieciešams izprast arī ētiskas spriešanas (domāšanas) pamatstruktūru, lai varētu „kuģot ētikas okeānā”.

 

Dažkārt rodas iespaids, ka rīkoties ētiski var intuitīvi, nezinot ētikas pamatprincipus. Tomēr, šāda pārliecība ir maldinoša. Piemēram, jūs kā kompānijas īpašnieks uzskatāt, ka jūsu pienākums ir nodrošināt, lai kompānija būtu peļņu nesoša. Šajā gadījumā jūs varat nepamanīt citus savus pienākumus – pret darbiniekiem, klientiem, sabiedrību utt. Vai arī, būdams galvenais grāmatvedis un kompānijas interesēs gatavojot nepatiesus finanšu pārskatus, jūs varat nepamanīt iespējamus pienākumus pret citiem.

 

 

Ētikas teorijas

---

 

Senās Grieķijas kultūras radīts vārds ethos tulkojams kā pierasta dzīvesvieta, paradums, tikums, raksturs. Sākotnēja ethos izpratne saistīta ar cilvēku dzīvi, darbošanos noteiktā telpā un laikā. Pasaule veidota kā telpa (ethos), kas kalpo cilvēka attīstībai.

 

Katrai personai ir sava ētiska pasaule, kas sastāv no personas ētiskiem uzskatiem, principiem un pieņemamiem uzvedības modeļiem. Piemēram, katrai personai ir uzskats par to, vai tādas sociālas parādības kā eitanāzija, aborti, nāves sods, laulības pārkāpums ir labas vai sliktas, pareizas vai nepareizas, pieņemamas vai nepieņemamas. Lielāka daļa cilvēku uzskata, ka krāpt un zagt ir nepareizi, apsolīto jāpilda utt. Šos uzskatus sauc arī par ētiskiem spriedumiem.

 

Jēdzienam „ētika” ciešā tuvumā dažādos filozofiskos virzienos seko jēdzieni „morāle” un „tikumība”.

 

Morāles jēdziens ir cēlies no vārda mos, kam ir līdzīga nozīme kā grieķu vārdam ethos. Mūsdienās ar morāli saprot likumu, normu un vērtību sistēmu, kas nosaka to, kāda rīcība tiek uzskatīta par tikumiski labu noteiktas sabiedrības ietvaros.

 

Morāle veido sabiedrības vērtību bāzi. Vērtības ir tādi fundamentāli uzskati, kas motivē un vada mūsu attieksmes un darbību. Vērtību perspektīvā mēs varam redzēt, kā persona uzvedīsies noteiktā situācijā, ētikas perspektīvā – kā noteiktā situācijā uzvedīsies ētiskā persona. Piemēram, persona, kura augsti vērtē prestižu, varu un bagātību, drīzāk rīkosies savās personīgās interesēs, bet persona, kas ciena godīgumu, atklātību un uzticību – citu personu interesēs. Tas, ka persona darbosies citu interesēs, neaizliedz darboties viņai arī savās interesēs. Tomēr vienmēr ir jāievēro tā saucamais Zelta likums: izturies pret citiem tā, kā tu vēlies, lai citi izturētos pret tevi. Zelta likums prasa, lai mēs paredzētu un izprastu mūsu darbību sekas, un to, kādā veidā šīs sekas ietekmēs citas personas.

 

Jēdziens „tikumība” saistīts ar vārdiem tīkams un tikt (derēt, derīgums). Vispārinātā nozīmē vārdu „tikums” lietoja Atis Kronvaldis kā uzvedības, morālo, dvēseles īpašību kopumu, apzīmēdams to ar vārdu „tiklība”. Senākā vēsturē jēdzienam „tikumība” vairāk atbilda goda jēdziens. Tikumisks cilvēks ir patīkams, čakls, viņam piemīt pozitīvas rakstura iezīmes, ir godīga sirds, un viņš savu darbu veic pēc labākās sirdsapziņas.

 

Diez vai ikdienas dzīvē sabiedrība tik smalki apzinās jēdzienu „ētika”, „morāle”, „tikumība” savstarpējas attiecības. Kad mēs sakām, ka kaut kāds revidents rīkojies neētiski, mēs ar to domājam, ka, iespējams, viņš uzvedies kaut kā negodīgi, piemēram, bija iesaistīts krāpšanā, interešu konfliktā, bijis negodīgs. Savukārt, ja mēs sakām, ka persona uzvedusies amorāli, tad domājam, ka šī persona izdarījusi kaut ko, kas saistīts ar cietsirdību, necienīgu, nepiedienīgu uzvedību. Un dažreiz mūsu vērtējums var būt arī divējāds, t.i., mēs sakām, ka persona uzvedusies neētiski un amorāli, piemēram, nepieklājīgā veidā izteicas par institūciju, pret kuru viņai jāizturas ar pienācīgu cieņu. Tātad, secināms, ka sabiedrība nošķir šos jēdzienus diezgan nosacīti, pat dažreiz piešķir tiem vienādu saturu.

 

Tomēr kopumā varētu teikt, ka ētika, ētiskas uzvedības priekšraksti balstās uz morāli, kā sabiedrības vērtību bāzi. Ētikas normu mērķis ir panākt personu vienprātību par to, kāda rīcība būtu pieņemama vai nepieņemama (uzskatama par ļaunu vai labu) katram indivīdam un arī sabiedrībai kopumā. Kā rezultātā persona rīkojas atbilstoši sabiedrības vērtību bāzes vai atturas no rīcības, kas šai vērtību bāzei neatbilst. Savukārt tikumība iekļauj sevī tās īpašības, kas piemīt personai un kas ir nepieciešamas, lai indivīds varētu sasniegt ētikas normu mērķi.

 

Mūsdienu filozofija piedāvā mums vairākas teorijas, kas var būt par ētiskas dzīves pamatu. Visas šīs teorijas, izņemot tikumības teoriju, balstās uz ētiskas domāšanas metodēm. Šīs teorijas ir domātas, lai atvieglotu mums ētisko lēmumu pieņemšanu. Turpinājumā apskatīsim šīs teorijas.

 

 

Konsekventialisms

---

 

Konsekventialisms – uzskata, ka spriežot par noteiktas darbības pareizību vai nepareizību jāņem vērā šīs darbības sekas.

 

Divas svarīgākas konsekventialisma teorijas, ko parasti izmanto lēmumu pieņemšanā ir egoisms un utilitārisms.

 

Egoisms

---

 

Egoistu galvenais princips ir „Ar savu rīcību lielāko labumu jārāda sev”. Citiem vārdiem to var izteikt, kā „Katram indivīdam jārīkojas tikai un vienīgi savās interesēs”. Sastopoties ar šo principu, mēs bieži to uzskatam par neētisko. Egoisms kā uzvedības princips mūsu sabiedrībā netiek atbalstīts un vienmēr tiek kritizēts. Bet tādā gadījumā nav saprotams, kā egoisms var būt par ētikas, kuras pamatvērtības ir labais, teoriju? Šī teorija nav piemērojama kā profesionālas ētikas teorija.

 

Kāpēc indivīdi seko šai kļūdainajai teorijai? Kāda ir egoisma būtība? Egoisms radās kā atbildes reakcija uz filozofijas virzienu, kas deklarē altruismu, t.i., pilnīgu atteikšanos no savām interesēm. Egoisti uzskata, ka primāras ir indivīda personīgas intereses un no tiem izrietoša rīcība būtu uzskatāma par pareizu. Tomēr, padarot šo rīcības principu par tik akcentētu, egoisms pāraug par savtīgumu, kas sabiedrībā netiek uzskatīts par pareizu rīcību un parasti tiek novērtēts kā amorāls.

 

Lai saprastu egoisma teorijas neveiksmes iemeslus, ir jānošķir un jādefinē tādi jēdzieni, kā savtīgums un personīgas intereses. Sargāt personīgas intereses nemaz nav tik slikti, vēl jo vairāk – tas ir dabiski. Psiholoģi norāda uz nepieciešamību, kas piemīt cilvēkam no dabas, mīlēt sevi, cienīt sevi, kā arī uz vēlamību tiekties pēc savu nodomu un sapņu realizācijas. Galu galā, ja mēs neaizstāvēsim savas intereses, kas to darīs mūsu vietā? Tas izskaidro, kādēļ darbība, kas nes mums labumu, tiek uzskatīta par labu, un labs arguments, lai kaut ko darīt ir potenciālais labums, ko mēs varam iegūt šīs darbības rezultātā.

 

Problēma rodas tajā brīdī, kad sekošana savām interesēm notiek uz citu personu interešu rēķina.

 

Apskatīsim sekojošo piemēru egoisma perspektīvā. 2015.gada 15.janvāris, laiks ir 17:00. Pēdējā darba diena objektā – kapitālsabiedrībā „Viss priekš Jums”. Jūs kā revidents pārbaudāt bilances aktīva posteni – „Debitori”. Jūs piemērojat testu, lai noskaidrotu, vai debitori, kas nebija norēķinājušies uz 2014.gada 31.decembri, un kas nebija salīdzināti, ir samaksājuši tagad. Ja debitori ir norēķinājušies, un summas ir tādas, kādas norādītas bilancē uz 2014.gada beigām, tad jūs varat būt pārliecināti, ka 2014.gada 31.decembra bilances postenis „Debitori” ir pareizs un uz to var paļauties. Revīzijas procedūras gaitā jūs noskaidrojat, ka viens debitors, kura parāds sastāda EUR 500 000, nav norēķinājies, kaut samaksas termiņš iestājies pirms 90 dienām. Jūs vēršaties pie atbildīga revidenta un apspriežat, vai nebūtu šajā gadījumā jāapsver iespēja uzrādīt šo debitoru kā šaubīgo. Atbildīgais revidents sazinās ar kapitālsabiedrības finanšu direktoru, lai apspriestu šo jautājumu. Finanšu direktors paziņo, ka nevēlas šo debitoru uzrādīt kā šaubīgo, jo tas var negatīvi ietekmēt finanšu analītiķu novērtējumus par kapitālsabiedrības saimniecisko un finansiālo darbību. Atbildīgais revidents informē jūs, ka klienta rīcībai šajā gadījumā jāpiekrīt, kaut summa EUR 500 000 apmērā šim klientam pārsniedz būtiskuma līmeni (summa sastāda 10 procentus no visu debitoru parādu kopsummas). Šajā piemērā, atbildīgā revidenta pakļautībā esošais revidents sastopas ar godprātības principa izaicinājumu. Klients pārkāpj Gada pārskatu likuma prasības uzrādīt debitoru parādus neto vērtībā. Savukārt revidentam jāievēro Starptautiskajos revīzijas standartos noteiktais revidenta pienākums ievērot neatkarību un nepakļaut savus spriedumus klienta vēlmēm. Ja šajā gadījumā jūs kā revidents esat egoists, visdrīzāk jūs nolemsiet, ka piekrist klientam būs jūsu interesēs. Citādāk, jūs varat klientu zaudēt.

 

Kopš laika, kad sabiedrībā egoistiskā uzvedība parasti tiek uzskatīta par neētisku, egoisms, kurš aizstāv savtību, kā profesionālās ētikas teorija ir noraidāms. Saprotams, ka tas nav piemērojams grāmatveža un revidenta profesijā, jo sevišķi tādēļ, ka IFAC Starptautiskās Ētikas standartu padomes (IESBA) pieņemtais „Profesionālu grāmatvežu ētikas kodekss” paredz, ka grāmatvedības profesijas raksturīga iezīme ir pienākums rīkoties sabiedrības interesēs. Pastāv arī citi iebildumi egoisma teorijas pielietošanai. Pirmkārt, egoisms kā tāds nav savienojams ar vairākām personas darbībām, tādām kā konsultācijas, patiesā draudzība, arī pilnvarojums komercdarbības kontekstā. Kā persona, kas vienmēr rīkojas tikai savās personīgās interesēs, var dot padomu? Padoma sniegšana var kaitēt konsultantam. Mūsdienās, sarežģītajā ekonomiskajā un tiesiskajā vidē, grāmatvedim vai revidentam var pietrūkst zināšanu, lai nodrošinātu klientam kvalitatīvus pakalpojumus. Šajā situācijā grāmatvedis vai revidents var ieteikt klientam citu speciālistu, riskējot zaudēt klientu. Ja, meklējot risinājumu šai situācijai, jūs piemērosiet egoisma teoriju, tad jūs neieteiksiet klientam citu speciālistu, jo tas nav savienojams ar jūsu interesēm par ilgtermiņa sadarbību ar klientu. Tomēr, profesionālie godprātības un pienācīgas rūpības pamatprincipi paredz, ka profesionālam grāmatvedim vai revidentam visās profesionālajās un biznesa attiecībās ir jābūt patiesam un godīgām, un, sniedzot profesionālus pakalpojumus, jārīkojas ar pienācīgu rūpību, lai apmierinātu ne tikai atsevišķa klienta vai darba devēja intereses, bet darboties sabiedrības interesēs.

 

Uz patiesas draudzības piemēra arī viegli pierādīt to, ka egoisma teoriju piemērot nav iespējams. Vai mēs uzskatītu, ka persona ir mūsu „īsts” draugs, ja zinātu, ka tā domā tikai par savu labumu, ko var iegūt no šīs draudzības? Mēs sagaidām, ka draugi spēj arī atteikties no personīgām interesēm mūsu labā, un savukārt arī paši esam gatavi atteikties no kaut kā draugu labā. Konsekvents egoists ieteiks jums atturēties no draudzības.

 

Turpmākas grūtības saistībā ar egoisma teorijas pielietošanu rodas tādēļ, ka tā nav spējīga risināt strīdus. Ja katrs doma tikai par sevi, kā divas personas var rīkoties, ja viņi vēlas vienu un to pašu? Saskaņā ar egoisma teoriju, katram no viņiem jāsarga tikai savas personīgas intereses. Egoisms nesniedz praktiskas rekomendācijas. Kā var piemērot teoriju ētisko dilemmu risināšanai, ja tā ab initio[1] nav spējīga tos risināt?

 

Egoismam piemīt vēl viena savdabīga, anomāla pazīme – to nevar propagandēt (t.i. publicēt, mācīt, par skaļi izrunāt). Ja, es kā egoists nopietni uzskatu, ka man jārīkojas tikai manās interesēs un vienmēr tā arī rīkošos, tad kāda jēga mācīt to citiem? Egoisma teorija ieteic man nedalīties ar savām zināšanām šajā teorijā. Pretējā gadījumā es pārkāpšu ar šo teoriju un rīkošos neētiski.

 

Visbeidzot, pēdējais egoisma teorijas pretarguments. Egoisma teorijas pamatā ir izkropļots egocentrisks pasaules uzskats. Protams, esmu svarīgāka persona manā dzīvē. Esmu sava ķermeņa saimnieks. Skatos uz pasauli ar savām acīm un no savas perspektīvas. Pēc manām domām, esmu pasaules centrs. Tomēr, objektivitātei tas neatbilst, jo pasaulē ir miljoniem cilvēku, kuriem visiem vairāk vai mazāk ir savs subjektīvs viedoklis. Uz kāda objektīva pamata es esmu tik svarīgs? Un atbilde ir, ka, protams, neesmu. Esmu tikai viens no miljoniem. Tādējādi, varam secināt, ka egoisma teorija tiek ievērojami ierobežota. Būtu jāatzīmē arī, ka Profesionālu grāmatvežu ētikas kodekss paredz, ka profesionālam grāmatvedim vai revidentam jābūt objektīvam.

 

Ja egoisma teorija ir tik neadekvāta, vai tajā var atrast kaut ko noderīgu? Atbilde var būt pozitīva, jo mūsu personīgas intereses ir ļoti noturīgas. Ekonomisti, piemēram, Ādams Smits (Adam Smith), uzskata, ka, ja sabiedrība izveidos sistēmu, kuras pamatā būs noturīgas personīgas intereses un leģitimēs to, tad sabiedrība kļūs produktīvāka.[2] Viens no filozofiem – Tomas Hobs (Thomas Hobbes) rakstīja, ka, ja dziļi ielūkosimies indivīdu motivācijā, tad redzēsim, ka visas indivīdu darbību pamatā ir personīgas intereses. Tas ir dabiskā uzvedība un tā jāņem vērā, veidojot savu uzvedības modeli. „Vairāk mušas var noķert uz medu, nekā uz etiķi.”[3] Ja pastāv kāda dabiskā norise, tad nav lietderīgi tai pretoties. Šos uzskatus sauc par psiholoģisko egoismu, jo psiholoģijas zinātne pēta cilvēka uzvedību.

 

Psiholoģiskais egoisms atšķiras no ētiska egoisma. Psiholoģiskais egoisms ir aprakstošs un stāsta mums par to, kā indivīds parasti uzvedas. Savukārt ētiskais egoisms ir normatīvs, t.i., tam ir priekšrakstu raksturs, proti, tas noteic, kā indivīdam jāuzvedas. Ja pieņemsim, ka psiholoģiskais egoisms ir patiess, tad morālais princips, kas nosaka, ka personai noteiktos gadījumos jārīkojas pretēji savām interesēm, būtu uzskatams par bezjēdzīgu, jo tas prasa no indivīdiem to, kas no psiholoģijas viedokļa nav iespējams.

 

Vai psiholoģiskais egoisms ir patiess? Domājams, ka nav. Pamatojumam var atrast daudz piemēru no dzīves: māte, kas rūpējas par bērnu, kareivis, kas karo par savu valsti, glābējs, kas riskējot ar savu dzīvību, mēģina izglābt citu. Neskatoties uz to, vairāki domātāji turpina izmantot psiholoģiskā egoisma modeli, lai izskaidrotu un prognozētu indivīdu uzvedību. Vairāki ekonomisti, daži filozofi un socioloģi izdara pieņēmumu, ka indivīdi ir egoistiski, un uz šī pamata attīsta ekonomiskus un biznesa modeļus. Tādejādi, pārsvarā ekonomika cenšas izveidot tādu sistēmu, kas būtu pēc iespējas produktīvāka un balstītos uz indivīdam piemītošo dabisko uzvedību. Keneta Luksa (Kenneth Lux) žurnālā Biznesa ētika (Business Ethics) rakstīja: „Ekonomika fundamentāli atšķiras no citām akadēmiskām disciplīnām, arī no sociālām zinātnēm. Neviena no akadēmiskām nozarēm, ja vien tā nav ietekmējusies no ekonomikas, nemāca un neveicina egoismu, bet gan sniedz nepieciešamās zināšanas un patiesību.”

 

Līdz ar to, ētika pēc savas būtības ir egoisma pretstats. Savukārt bizness ir tāda nodarbošanās, kas veicina egoismu un savtību. Šajā sakarā bieži izskan viedokļi, ka biznesa ētika ir oksimorons[4], t.i., tikpat neiedomājams terminu savienojums, kā vārdu savienojums „skanīgs klusums”. Raugoties no šīs perspektīvas, būtu grūti iedomāties, ka bizness var būt ētisks. Būt ētiskam, ja tas paredz atteikšanos no savām interesēm, ir ceļš uz neveiksmīgu biznesu.

 

Ko tad varētu pateikt par psiholoģisko egoismu? Neiedziļinoties īpašā filozofiskā tehnikā, būtu jāatgādina, ka par tīro psiholoģisko egoismu nevar būt ne runas, tam par labu, kalpo milzums dzīves notikumu, kuros indivīdi nepārtraukti upurē savas personīgas intereses citu personu labā.

 

Arī Ādams Smits uzskatīja, ka egoisms nav vienīgais motivētājs: „Lai nu cik egoistisks viņš nav, ir acīmredzami, ka viņa dabā ir principi, kas ļauj viņam interesēties par citu indivīdu likteni un laimi, kaut viņš neko neiegūst no tā, izņemot baudu no citu laimes vērošanas.”[5]

 

Utilitārisms

---

 

Spilgtāka konsekventialisma izpausme ir utilitārisms, kuru 18.gs. beigās – 19.gs. sākumā attīstīja Džeremijs Bentems (Jeremy Bentham) un Džons Stjuarts Mills (John Stuart Mill). Utilitārisma pamatpieeja paredz vērtēt darbības atkarībā no radītas baudas vai sagādātām sāpēm. Utilitārisma piekritēji summē baudu un sāpes un piedāvā „lielāko labumu lielākam cilvēku skaitam”. No egoisma utilitārisms atšķiras ar to, ka sekas, kuras utilitārisma piekritēji izmanto arī pašas darbības novērtēšanai, tieši vai netieši ir attiecināmas uz personu vai personām. Ja sekas tiek vērtētas pozitīvi, tad arī paša darbība tiek vērtēta pozitīvi. Un otrādi, ja sekas vērtējamas negatīvi, arī darbība vērtējama negatīvi.

 

Utilitārisms saskan ar mūsu morāles izpratni daudz vairāk nekā egoisms, un bieži vien mēs to izmantojam, lai attaisnotu savu rīcību. Darbība, kuras pamatā ir egoistiskā motivācija, savas laimes sasniegšanai ir pieņemama līdz brīdim, kamēr ar šo darbību netiek nodarīts kaitējums vai tiek padarīta par nelaimīgu cita persona. Ja mana darbība lielāko cilvēku skaitu padara laimīgu un tikai niecīgu daļu par nelaimīgu, tad šī darbība ir attaisnojama.

 

Apskatīsim piemēru. Grāmatvedis vēlas paņemt naudu no firmas kases un, pirms iemaksāt to firmas norēķinu kontā, uz dažām dienām ieliek šo naudu savā kontā personīgo vajadzību apmierināšanai. Šāda grāmatveža rīcība noteikti nebūs citu personu interesēs. No utilitārisma piekritēju viedokļa šāda rīcība ir neētiska, jo lielākai cilvēku daļai tā drīzāk kaitēs, nekā sniegs labumu. Pēc utilitāristu domām, jāslavē un jāatbalsta tikai tās personas un kompānijas, kas nodrošina sabiedrībai nepieciešamus pakalpojumus un preces, un ievērojamu ļaunumu nenodara. Savukārt, indivīdu un kompāniju darbība, kas nodara citiem kaitējumu, ir nosodāma.

 

Tomēr, utilitārisma teorijas piemērošanā var rasties dažas grūtības. Atcerēsimies piemēru, ko apskatījām egoisma teorijas kontekstā. Papildus teiktajam kapitālsabiedrības „Viss priekš Jums” finanšu direktors paziņo revidentam, ka gadījumā, ja kapitālsabiedrība finanšu pārskatā uzrādīs mazākus ieņēmumus, kā rezultātā finanšu radītāju pasliktinās, banka var atteikties izsniegt viņiem tik ļoti nepieciešamo un ilgi gaidīto kredītu saimnieciskajā darbībā ārkārtīgi svarīgu pamatlīdzekļu iegādei. Liekas pašsaprotami, ka maldināt banku nav labi. Pirmajam kārtam tas nav labi, ka kapitālsabiedrība sagroza savu aktīvu vērtību nolūka saņemt bankas kredītu. Bankai ir tiesības zināt patieso kapitālsabiedrības finansiālo stāvokli. Daži mēģina attaisnot savu uzvedību, motivējot, ka „Šajā gadījuma bankas prasības ir pārāk stingras, tādēļ, ja es samelošu bankas darbiniekiem, es dabūšu kredītu, saglabāšu savu biznesu, un galu galā, visiem būs labi.” Bet melu attaisnošana ar iespējamām labām sekām, pat ja jūs par to iestāšanos esat pārliecināti, norāda uz utilitārisma teorijas vājumu un piemērošanas ierobežotību. Tās ir tipiskās utilitārisma teorijas principu piemērošanas problēmas. Turpinājumā pievērsimies dažām no tām.

 

Nozīmīgāka utilitārisma teorijas problēma ir tā saucamā sadales problēma. Formula „lielākais labums lielākam cilvēku skaitām” ir diezgan neskaidra un divdomīga. Kāds būtu mūsu mērķis obligāti radīt maksimālo labumu, vai būtu svarīgāk ietekmēt, aptvert lielāko cilvēku skaitu?

 

Varam iedomāties, ka man ir piecas labuma vienības, kuras man būtu jāsadala starp piecām personām. Piemēram, sadalāmi labumi ir pieci marinēti gurķi, kuru saņemot persona kļūt laimīga. Kā saskaņā ar iepriekšminēto formulu man būtu tie jāsadala? Šķiet, vienkāršāka atbilde būtu katram iedot pa vienam marinētam gurķim. Katrs iegūst vienu labuma (laimes) vienību, tādējādi, mēs esam to sadalījuši lielākam cilvēku skaitam. Bet iedomājamies, ka divām personām ļoti garšo marinēti gurķi, bet citas divas ir vienaldzīgas vai tām marinēti gurķi negaršo vispār. Vai šajā gadījumā nebūtu saprātīgi atdot gurķus personām, kam tie garšo – pa diviem katrai personai, un nevienu tai, kam gurķi vispār negaršo? Sadali šim gadījumam var attēlot sekojoši:

 

 

Ja mēs šajā gadījumā sadalīsim gurķus vienmērīgi, mēs iegūstam:

 

 

Tādējādi, B gadījumā mēs sadalījām labumu (laimi) lielākam cilvēku skaitam, bet neradījām lielāku labumu (laimi), savukārt A gadījumā mēs radījām lielāku labumu (laimi), bet nesadalījām to lielākam cilvēku skaitam. Tā ir sadaloša taisnīguma problēma: kā pasaules labumus un nastas sadalīt godīgi un taisnīgi. Šo problēmu utilitāristi nav atrisinājuši un šķiet tas labāk izdevās deontoloģijas piekritējiem. Šī problēma kļuva acīmredzama, kad utilitārisma piekritēji mēģināja aizstāvēt un rast pamatojumu kapitālismam. Tika paziņots, ka kapitālisma ekonomiskā sistēma nodrošina un garantē visaugstākos dzīves standartus cilvēces vēsturē. Iespējams, tā ir taisnība, bet kā kritiska atbilde parādījās viedoklis, ka sadalot labumus, viena cilvēku daļa iegūst pārāk daudz un cita pārāk maz vai vispār nekā. Tādējādi, kapitālisma kritizētāji uzskata, ka, kaut kapitālisms rada lielākus materiālus labumus cilvēces vēsturē, bet tas nespēj sadalīt šos labumus taisnīgi lielākam cilvēku skaitam. Utilitāristi atstāj mūs ar jautājumu „Kā var taisnīgi sadalīt labumus?”

 

Nākama utilitārisma dilemma ir labuma noteikšana, t.i., ko var uzskatīt par labumu (laimi). Labumi, kuri mums ir objektīvi nepieciešami, var atšķirties no tiem, kurus mēs vēlamies iegūt.

 

Būtisks labums ir tieši tas, ko mēs vēlamies iegūt, savukārt nebūtisks, jeb instrumentāls, labums ir labs tikai tādēļ, ka noved mūs vai palīdz mums iegūt citu labumu. Piemēram, nauda ir nebūtisks labums. Laime ir būtisks labums. Ja kāds jauta „Kāpēc tev ir nepieciešama nauda?”, jūs varat atbildēt „Lai būtu laimīgam.” Bet, ja pajautātu, kāpēc jūs vēlaties būt laimīgam, atbildes visdrīzāk nebūs.

 

Pēc Džons Stjuarts Mila domām būtiskais labums ir laime. Citi uzskata, ka būtiskais labums ir brīvība, zināšanas utt. Tādējādi mēs varam secināt, ka starp utilitārisma piekritējiem nav vienota viedokļa par to, ko var uzskatīt par būtisku labumu – plurālisti uzskata, ka tie var būt vairāki; eidemonisti domā, ka tikai laime labklājības nozīmē ir būtisks labums; un visbeidzot, pēc hēdonistu domām bauda ir vienīga laime. Utilitāristu Milu var uzskatīt par hēdonistu. Citi, jo sevišķi ekonomisti, zaudēja cerības definēt objektīvo labumu un apelē pie personas vēlmēm (t.i., cilvēki dod priekšroku tam, kas pēc viņu domām apmierinās viņu vēlmes).

 

Tomēr, šāda vēlmju noteikšana ir diezgan problemātiska, jo ne vienmēr tas, ko es vēlos un kas mani apmierina, ir man labs. Rodas jautājums utilitārisma piekritējiem „Kādas darbības jūs atbalstāt, tās, kas patiešām dod cilvēkiem labumu, vai tās, kas varētu dot?” Ja ekonomikas un biznesa izpratnē objektīvais labums ir reducēts uz indivīdu vēlmēm un priekšrocībām, tad labums var būt novērtēts tikai ar pieprasījuma līmeni. Bet tad, būtu jāpieņem, ka viss, ko cilvēki vēlas (kam dod priekšrocības) ir tas, kas viņiem ir nepieciešams (labs). Kā mēs jau noskaidrojam, šāds pieņēmums nav pamatots. Tā, piemēram, kapitālisms bieži vien ir aizstāvēts argumentējot, ka tas spēj nodrošināt augstākus dzīves standartus pasaules vēsturē. Bet citi kapitālismu kritizē, jo pēc viņu uzskatiem augstākie dzīves standarti ne vienmēr ir laba lieta. Tādējādi, ja pat mēs varam vienoties par to, kāda darbība mūs var novest līdz iedomātajam mērķim, bet nepanākt vienprātību par mērķa kvalitāti (vai tas ir labs vai nav). Jebkurš, veicot izmaksu un labumu analīzi, saskarsies ar grūtībām noteikšanā – kas būtu uzskatams par izmaksu un kas par ieguvumu. Līdz ar to, pastāvot viedokļu dažādībai sakarā ar izdevumu un labumu noteikšanu, noteikti sagaidāmas grūtības ar utilitārisma teorijas piemērošanu arī profesionālas ētikas jomā.

 

Grāmatvedis, kuram profesionālo pienākumu izpildes ietvaros bieži vien nākas kaut ko novērtēt, it īpaši jūtīgs pret problēmām, kas rodas sakarā ar vērtības noteikšanu, it sevišķi, ja nepastāv skaidru un precīzu standartu. Utilitāristi tā arī nav spējuši noteikt, kas būtu uzskatams par labumu, jo noteikšana bieži vien izsauc ētiskas diskusijas, jo „kas vienai personai ir zāles, citai personai var būt inde”.

 

Nākama utilitārisma teorijas problēma – nākotnes prognozēšana. Lai pēc sekām varētu noteikt, vai darbība ir laba, ir nepieciešams ieskatīties nākotnē un mēģināt prognozēt, kas var notikt (t.i., mēģināt paredzēt sekas). Kad mēs, skatoties pa logu uz nomākušām debesīm, atceramiem, ka sinoptiķi solījuši šodien saulainu dienu, kļūst skaidrs, cik prognozes var būt nenoteiktas un riskantas. Nespēja prognozēt var rādīt vairākas problēmas. Vai utilitāristiem būtu jādara tas, kas pēc viņu domām (iespējams) ļaus panāk mērķi, vai arī tas, kas noteikti zinot, ļaus panākt mērķi, un vispār, vai viņi to var noteikti zināt? Bieži vien tas, par ko mēs esam pārliecināti, ka tas ir labs, pārvēršas par slikto, vai arī iestājas pavisam negaidītas sekas. Ekonomisti nosauc tos par „ārējiem apstākļiem”, t.i. kādas darbības nevēlams, negaidīts blakus efekts.

 

Tomēr, lielāku kritiku utilitārisms izpelnījies sakarā ar nespēju atrisināt neatļauto līdzekļu problēmu. Jebkuram, kas ir audzināts maksimas „Mērķi neattaisno līdzekļus” garā, ir pazīstams ar šo problēmu, jo no utilitārisma piekritēju viedokļa tieši līdzekļi attaisno mērķus. Tādēļ, utilitāristiem pārmēt, ka viņi atļauj mērķiem attaisnot līdzekļus, pat ja līdzekļi ir klāji amorāli. Sagrozīt aktīvus nolūkā saņemt bankas kredītu ir viens no šādu līdzekļi piemēriem. Pat ja mēs mēģināsim attaisnot sagrozīšanas faktu sakot, ka ar šo darbību ļaunums netiks nodarīts, vēl jo vairāk, kompānija spēs izdzīvot, un bankai arī nekāds ļaunums netiks nodarīts. Bet joprojām šāda darbība ir kvalificējama kā meli. Cilvēces vēsture ir pārpilna ar piemēriem, kur darbības, pēc mūsu uzskatiem, amorālas, veiktas, lai sasniegtu kādu vēlamo mērķi.

 

Tālāk seko piemērs, uz kura pamata varam pārliecināties par šīs teorijas pielietošanas problemātiku. Auditors, veicot finanšu pārskata auditu kādā uzņēmumā, kurš nodarbojas ar siltuma piegādi pilsētas iedzīvotājiem, konstatējis, ka nav izveidoti uzkrājumi šaubīgiem debitoriem. Uzņēmuma vadība atsakās koriģēt finanšu pārskatu un izveidot uzkrājumus šiem debitoriem. Nekoriģēto neatbilstību kopums, ko auditors ir atklājis, krietni pārsniedza auditora noteikto būtiskuma līmeni. Pēc attiecīgo procedūru veikšanas auditors, ņemot vērā šī jautājuma visaptverošo ietekmi uz finanšu pārskatu, gatavojās dot negatīvo atzinumu par šiem finanšu pārskatiem. Uzņēmuma vadība, uzzinot par šo auditora lēmumu, lūdz pārskatīt savu viedokli – negatīva atzinuma vietā sniegt atzinumu ar iebildēm. Savu rīcību vadība skaidro ar to, ka tik un tā finanšu pārskatu lietotāji – gāzes piegādātāji, kredītiestādes, sabiedrība, pilsētas dome u.c. tiks informēti par atšķirībām viedokļos, un auditora viedoklis jebkurā gadījumā tiks paskaidrots ziņojumā. Uzņēmuma vadība arī informējusi, ka negatīvs atzinums par finanšu pārskatu visticamāk negatīvi ietekmēs lietotāju pieņemamos lēmumus, atbaidīs tos – gāzes piegādātājs pārtrauks gāzes piegādi, kredītiestāde neizsniegs kredītu, pilsētas dome, iespējams, nedos galvojumu kredītiem, daļa uzņēmuma darbinieku tiks atbrīvota no darba, pilsētas iedzīvotājiem tiks pārtraukta siltuma piegāde u.tml. Vadoties pēc šīs teorijas, auditoram nepieciešams noteikt (izmērīt) savas rīcības negatīvās sekas. Veicot analīzi, var nonākt pie secinājumiem, ka negatīvs atzinums būs sāpīgs uzņēmuma darbiniekiem, kuri paliks bez darba, iedzīvotājiem, kuri paliks bez siltuma. Līdz ar to ir nepieciešams meklēt kompromisu – iet pretī uzņēmuma vadības viedoklim, bet tas var kaitēt citu lietotāju grupas – banku, piegādātāju – interesēm.

 

 

Deontoloģija

---

 

Deontoloģiskās (grieķu valodas vārds deon (deontos) – vajadzīgais, nepieciešams, pienākums) pieejas attīstībā liela nozīme ir Imanuelam Kantam. Deontoloģiskās pieejas piekritēji no labā un ļaunā pozīcijas vērtē pašu darbību neatkarīgi no tās sekām. Piemēram, spīdzināšana un vergu tirdzniecība jau pašas par sevi vērtējamās kā ļaunas, vai, piemēram, grāmatvedis, kurš falsificē finanšu atskaites, jau no pašās darbības nepieļaujamības aspekta rīkojas neatļauti, t.i., ļauni.

 

Kants ir Bentema un Mila priekštecis, tādēļ ar utilitārismu viņš nav saskaries. Bet, ja mēs attiecināsim viņa pieeju uz utilitārismu, tad Kants noteikti uzskatītu utilitārisma teoriju par nepareizu, jo tā neņem vērā svarīgāku morālas darbības raksturīpašību – morālo motivāciju.

 

Kants apzīmē darbības motivāciju ar terminu „pienākums”. Mēs varam to nosaukt kā „morāla pienākuma apziņa” un pretnostatīt to „tieksmēm” un „vēlmēm”. Saskaņā ar Kantu, ja mūsu uzvedības pamatā ir tikai tieksmes vai vēlmes, tad mūsu uzvedību vispār nevar uzskatīt par morālu. Šāda uzvedība ir pielīdzināma dzīvnieku uzvedībai. Kants uzskatīja, ka tikai cilvēks ir spējīgs rīkoties morālā līmenī un pārvarēt dzīvnieciskus instinktus un tieksmes, kas padara cilvēku par īpašu morālo būtni, dod tam cieņu un tiesības.

 

Kā Kants to varēja noskaidrot? Salīdzināsim cilvēka darbības metodes ar zirnekli un bebru. Zirneklis pīt tīmekļus. Kādēļ? Tādēļ, ka šī darbība ir instinktu vadīta. Daba ir izveidojusi zirnekļus tieši tādus, un, ja viņi netaisītu tīmekļus, tad viņi neizdzīvotu. Bebri grauž koku stumbrus un ceļ dambjus. Kāpēc? Tāpēc, ka daba tos tādus ir izveidojusi. Būtu smieklīgi, ja iedomātos, ka zirneklis atteicas taisīt tīmekli, vai bebrs atteicas grauzt koku. Viņiem nav izvēles. Viņi nav brīvi. Daba vada viņu tieksmes darīt šīs lietas, un viņi to arī dara.

 

Saskaņā ar Kantu arī cilvēkiem ir instinkti, tieksmes. Viņiem piemīt tieksmes darīt to, ko viņi vēlas. Viņiem ir psiholoģiskās tieksmes pret lietām un mērķa sasniegšanu. Un viņiem ir vēl divas spējas, kas dzīvniekiem nepiemīt. Pirmkārt, tā ir spēja izvēlēties starp alternatīviem līdzekļiem un metodēm savu tieksmju apmierināšanas mērķa sasniegšanai, un otrkārt, brīvība atteikties no šiem mērķiem un tieksmēm un rīkoties augstāko motīvu vadībā.

 

Spēja izvēlēties alternatīvus līdzekļus mērķa sasniegšanai zināmā mērā atšķir cilvēku no dzīvnieka. Daba ir apveltījusi bebru ar instinktu grauzt mizas un celt dambjus, lai bebram varētu īstenot tieksmes pēc barības (uztura) un mājokļa. Arī cilvēkam ir līdzīgas tieksmes pēc uztura un mājokļa, tomēr cilvēks var izvēlēties dažādus līdzekļus šo mērķu sasniegšanai, piemēram, celts mājas, zvejot, medīt, nodarboties ar zemkopību utt. Tātad ir izvēle kā realizēt tieksmes.

 

Pēc Kanta domām, svarīgāka cilvēka būtnes atšķirība no dzīvnieka ir spēja rīkoties pretēji savām tieksmēm pienākumu labā.

 

Kad mūsu lēmuma pamatā ir noteiktie motīvi (hipotētiskie imperatīvi), tad novērtējums labi vai slikti ir atkarīgs no mērķa sasniegšanas. Piemēram, es esmu auditorijas trešajā stāvā un vēlos nokļūt kafejnīcā, kas atrodas blakus ēkā. Kas man būtu jādara? Es varu izlēkt pa logu, bet tas var beigties bēdīgi – es salauzīšu kāju, vai notiks kaut kas vēl ļaunāks, bet kafejnīcā es netikšu. Pēc Kanta domām šāds rīcības veids ir nesapratīgs. Būtu sapratīgi izmantot liftu, vai noiet par trepēm. Atcerieties, šīs grāmatas sākumā mēs runājām par priekšrocībām būt ētiskam. Ja mēs sakām, ka mums jābūt ētiskiem, lai sasniegtu to, ko mēs vēlamies, tad mēs teiktu, ka ir sapratīgi būt ētiskam.

 

Cilvēks, atšķirībā no dzīvnieka, var būt saprātīgs vai nesaprātīgs, izvēloties efektīvus vai neefektīvus līdzekļus savu tieksmju apmierināšanai. Tomēr, kopumā, ja neievērot faktu, ka cilvēkam piemīt prāts, kas piedāvā izvēli, bet dzīvniekiem tikai instinkti, īpašas starpības starp cilvēcisku būtni un dzīvnieku cenšanās apmierināt savas tieksmes nav. Tātad cilvēks var būt saprātīgs, bet tas dod viņam tikai hipotētiskus imperatīvus, kuri, pēc Kanta domām, nav ētiskie. Tādējādi, ja mēs esam ētiskie tikai tādēļ, ka tā laba lieta, tad šajā gadījumā mums trūkst patiesas ētiskas intereses.

 

Jāpiebilst, ka Mils un citi utilitārisma teorijas piekritēji savu teoriju balstīja uz hipotētiskiem imperatīviem (t.i. ja jums ir nepieciešams lielākais labums lielākam cilvēku skaitam, tad dariet X). Bet Mils nespēja atbildēt uz diviem jautājumiem: pirmais: „Kāpēc kādam jāvēlas labumu citiem vairāk nekā sev?”, un otrais: „Kāpēc vispār cilvēks var vēlēties darīt kaut ko, kā pamatot atšķirības darbību motīvos?” Ja kāds ziedo naudu tikai tādēļ, lai samazinātu nodokļus, tas nav īpaši labs motīvs, nekā ja viņš ziedo tādēļ, ka uzskata labdarību par pienākumu. Tātad, ja kāds rīkojas pienākumu ietvaros, tas nozīmē, ka viņš rīkojas arī morāles ietvaros.

 

Saskaņā ar Kanta teoriju, ja jūs darāt kaut ko, lai apmierinātu savas vēlmes, tas nenozīmē, kā jums nav morālas motivācijas. Jūs rīkojaties morāli, jo tas ir jūsu pienākums. Piemēram, ja, attīstot savas kompānijas darbību, jūs darāt kaut ko lietas labā, nenodarot kaitējumu citiem, tas tomēr nenozīmē, ka jūsu darbības vada ētiskie motīvi. Pienākuma motīvi ir izteikti kategoriskajā imperatīvā, kurš pasaka „Dari X”. Nekādas „ja”, „un”, „bet”. Ja jūs jautājat „Kāpēc man jādara X?” atbilde – tāpēc, ka tas ir jūsu pienākums. Bet ievērojiet, ka atbilde var nebūt īpaši informatīva, jo pienākums ir tas, ko mēs par tādu uzskatam. Tādēļ mēs varam pajautāt „Kāds ir mans pienākums?” Kants piedāvāja dažas formulas, kas palīdz noteikt, no kā sastāv pienākums. Apskatīsim divus no tiem.

 

Kategoriskā imperatīva pirmā formula

---

 

Kants aicina: „Rīkojies tā, lai tu vēlētos, ka tava darbības maksima vienmēr vienlaikus varētu noderēt par vispārējo likumu.” Mēģināsim izskaidrot šo imperatīvu. Ar terminu „darbības maksima” tiek domāts darbības iemesls (motīvs). Piemēram, jūs aizņematies naudu no drauga. Pienāk laiks to atdot, bet jums naudas nav. Neskatoties uz to, ka nauda jūsu draugam šobrīd ir ļoti vajadzīga, jūs nolemjat naudu neatdot, jo nevēlaties raizēties – iet uz banku, lai aizņemtos naudu atdošanai. Turklāt jūs zināt, ka draugs jūs nepiespiedīs šo naudu atdot. Jūsu motīvs naudas neatdošanai ir „atdot naudu ir apgrūtinoši”. Tādējādi, par jūsu darbības maksimu kļūs: „Neatdod parādus (neturi solījumus), ja tas tev ir apgrūtinoši.”

 

Un tagad pieņemsim, ka šī maksima kļuva par vispārējo likumu; mūsu norma kļuva universāla. Kas notiks, ja ikviens pārkāps savu solījumu, tādēļ, ka tas ir apgrūtinošs? Pirmkārt, tāda universāla prakse novedīs pie haosa. Solījumi tiek doti, lai garantētu, ka tie tiks turēti, pat ja to izpilde var kļūt apgrūtinoša. Cilvēki vairs neuzticētos viens otram un sabiedrība var kļūt haotiska. Bet Kants uzskatīja, ka sekām, kas var izpausties kā cilvēku nevelēšanās aizdot naudu vai uzticēties solījumiem, nav nozīmes.

 

Kategoriskā imperatīva saistība ar biznesu, grāmatvedību un revīziju ir acīmredzama. Lai bizness varētu attīstīties, tajā jābūt uzticības atmosfērai. Vēlēšanās lauzt solījumus tajā pašā laikā vēloties, lai citi to nedara, nav iespējamās. Savukārt, nevēlēšanās, lai citi seko tavām uzvedības standartam, nozīmē radīt izņēmumus sev. Tajā brīdi, kad mēs vispārinām savas uzvedības normas, mēs ejam pāri egocentriskai pasaules uztverei. Mēs saprotam, ka esam tādi paši kā citi, un tas ir taisnīguma pamatnoteikums, kas skan, kā „Pret vienlīdzīgu mums jāattiecas vienlīdzīgi.”

 

Kategoriskā imperatīva otra formula         

---

 

Kants neapstājas pie viena kategoriskā imperatīva formulējuma, viņš gāja tālāk. Atšķirībā no dzīvnieka, kas pilnībā atrodas savu instinktu varā, cilvēks var izrauties, pārkāpt instinktu robežas. Cilvēks var pats noteikt savu rīcību, viņš ir brīvs (autonoms). Tādēļ, Kants uzskata cilvēku par mērķi. Cilvēki paši nosaka savas dzīves morāli ar autonomas gribas palīdzību. Pēc Kanta domām cilvēks ir kaut kas īpašs, cilvēks pats veido vērtības un noteic mērķus. Rezultātā Kants formulē sekojošo imperatīvu: Rīkojies tā, lai nekad neizturētos pret citu cilvēku, kā tikai pret līdzekli.

 

Saskaņā ar šo imperatīvu, ikviens no mums ir morāli vienlīdzīgs, un pret katru no mums jāizturas ar cieņu un godu. Ikvienam jāievēro cita tiesības un nevienu nevar izmantot kā līdzekli vai instrumentu savu mērķu sasniegšanai, savam labumam. Tā būtu atbilde uz utilitārisma problēmu sakarā ar neatļautiem līdzekļiem. Citu izmantošana sabiedrības labā nav attaisnojama. Piemēram, nav attaisnojami maldināt pircēju (izmantot), nolūkā pārdod viņam preci un nopelnīt sev. Pēc būtības – tā ir maldinoša reklāma. Nav attaisnojami sagrozīt finanšu pārskatu nolūkā saņemt bankas kredītu. Šajā gadījumā notiek bankas maldināšana (izmantošana). Ja mēs pārkāpjam dotus solījumus mēs maldinām (izmantojam) cilvēku, kuram šos solījumus devām. Līdzīgi būtu raksturojama arī līgumu nepildīšana. Šī imperatīva formula norāda arī uz verdzības un seksisma nepieļaujamību. Ja pieņemsim, ka šī formula nav patiesa, tad mēs pārvēršam cilvēku par lietu vai instrumentu, ko var kaut kādā veidā izmantot. Arī biznesā mums nav tiesību izmantot ieinteresētas personas peļņas gūšanas nolūkā. Mums jāievēro klientu, darbinieku un citu personu tiesības un autonomija. Tādējādi, tāda ētiska motivācija, kas balstās uz taisnīguma, godīguma, cieņas, patiesuma apsvērumiem, savā būtībā ir deontoloģiska.

 

Problēma rodas gadījumā, ja pastāv pienākumu konflikts. Šo problēmu ilustrēsim ar piemēru no Viljama Stairona (William Styron) grāmatas „Sofijas izvēle”. Sofija un viņas divi bērni bija ieslodzīti nacistu koncentrācijas nometnē. Nometnes uzraugs paziņoja Sofijai, ka viens no bērniem tiks nogalināts, bet cits paliks dzīvs. Sofijai pašai jāizvēlas, kurš no bērniem ir nogalināms. Viņa var novērst kāda no bērniem nāvi, nododot citu nogalināšanai. Uzraugs padara Sofijas izvēli vēl sāpīgāku, paziņojot, ka gadījumā, ja viņa nevienu neizvēlēsies, tad tiks nogalināti abi bērni. Ar šo papildfaktoru, Sofijas priekšā ir morāli nepārvārāmi apsvērumi, kas piespiež viņu izdarīt izvēli. Bet attiecībā uz katru bērnu, Sofijai ir acīmredzami vienlīdzīgi svarīgi iemesli saglabāt abus bērnus. Tādējādi, uz vienādu morālu priekšrakstu pamatā rodas pienākumu konflikts.

 

Par laimi, grāmatvedībā un revīzijā mums nav jāpieņem tik sāpīgi lēmumi. Grāmatveža un revidenta galvenais pienākums ir cienīt sabiedrisko uzticību savai profesijai. Sabiedrisko interešu ievērošanas pienākums, kas nostiprināts profesionālajā ētikas kodeksā, prasa, ka gadījumā, ja rodas lēmuma pieņēmēja pienākumu konflikts, tad lēmuma pieņēmējam vienmēr jāizvēlas rīcības modeli, kas nodrošinās sabiedrības (t.i., investoru, kreditoru) tiesības saņemt precīzu un uzticamu finanšu informāciju. Kaut gan, arī šeit ētiskā dilemma var rasties, ja iepriekšminētās sabiedrības tiesības nonāk konfliktā ar revidenta konfidencialitātes ievērošanas pienākumu. Piemērs par konfidencialitāti.

 

 

Tikumības ētika

---

 

Kā pēdējo, bet ļoti nozīmīgu teoriju mēs apskatīsim tikumības ētiku, kuru dažkārt raksturo ar terminu „tikumības teorija”. Šīs teorijas centrā ir indivīds, kas darbojas, nevis darbība pati par sevi, vai sekas, ko darbība izraisa.

 

Pēc Aristoteļa un viņa audzēkņa Platona domām svarīgi, lai katra lieta pildītu savu uzdevumu, sasniegtu mērķi. Savukārt, lai uzdevums tiktu izpildīts un mērķis sasniegts, lietai jābūt noteiktas īpašības. Piemēram, naža uzdevums ir griezt. Lai nazis labi pildītu šo uzdevumu, tam jābūt asam. Līdzīgi notiek ar cilvēkiem. Arī cilvēkiem ir noteiktie uzdevumi, mērķi. Šo uzdevumu un mērķu sasniegšana ir atkarīga no cilvēka īpašībām.

 

Tikumības teorijai ir liela nozīme profesionālās ētikas attīstībā. Ikviens profesionālas ētikas kodekss sākas ar tādu īpašību raksturojumu, kas ir nepieciešamas attiecīgas profesijas pārstāvim. Arī grāmatvežu un revidentu profesionālās ētikas kodeksi sākas ar raksturīpašību izklāstu un to skaidrojumiem. Kopumā, fokusējot tikumības teoriju uz grāmatvežu un revidentu ētiku, jāuzsver nevis atsevišķas darbības būtība vai sekas, bet šīs darbības veicēja raksturs. Saskaņā ar tikumības teoriju tika definēti grāmatvežu un revidentu profesijai nepieciešamas indivīda raksturīpašības, piemēram, godīgums, uzticība, cēlsirdība. Pateicoties iepriekšminētajām raksturīpašībām, persona var praktiski pielietot savus morālus uzskatus un rīkoties tikumiski.

 

Pēc Aristoteļa domām, pirms izvēlēties kādu rīcības veidu, mēs pārdomājām par visu, kas ir atkarīgs no mums, un kas rīcības rezultātā var realizēties. Pārdomas, kas noved mūs līdz rīcībai, vienmēr ir saistītas ar izvēlēs nepieciešamību, un nevis ar mērķi. Mērķi mēs uztveram kā iepriekš noteiktu – laimīga dzīve vai tikumība – un apsveram, kādā veidā ar kādiem līdzekļiem mēs to varam sasniegt.[6]

 

Vienmēr jāatceras, ka mērķi neattaisno līdzekļus. Šī nostāja ir visu profesionālo ētikas kodeksu pamatā. Process, kas noved mūs pie noteikta rīcības veida izvēles, ir daudz svarīgāks nekā mērķa sasniegšana. Savukārt ētisko lēmumu procesa veiksmīgai norisei ir nepieciešama tāda lēmuma pieņēmēja uzvedība, kuras pamatā ir uz tikumiskām raksturīpašībām balstīta ētiska domāšana.

 

Viens no ASV institūtiem, kas nodarbojas ar ētikas jautājumu pētījumiem – Džozefsona Ētikas Institūts (The Josephson Institute of Ethics) – formulēja tā saucamus Sešus Rakstura Pīlārus, kas veido pamatu ētisko lēmumu pieņemšanas norisei. Šie Pīlāri ir veidoti uz tādu ētisko vērtību pamata, kā uzticamība, cieņa, atbildība, taisnīgums, rūpība, sabiedriskums. Maikls Džozefsons uzskata, ka Seši Pīlāri darbojas kā vairāklīmeņu filtrs, caur kuru notiek lēmumu pieņemšanas process. Nav pietiekoši būt uzticamam, jābūt arī rūpīgam. Nav pietiekoši precīzi ievērot likuma burtu, mums jāuzņemas atbildība par mūsu darbību vai bezdarbību.[7]

 

Uzticamība

---

 

Uzticamības dimensija iekļauj sevī patiesumu, godīgumu, uzticību (paļaušanos) un lojalitāti.

 

Patiesums

---

 

Patiesums ir viena no fundamentālākām ētiskām pamatvērtībām un nozīmē, to, ka mums jāsaka taisnība (tas, kas mums patiesi ir zināms), bez maldināšanas vai informācijas sagrozīšanas. Grāmatvedībā informācijas atklāšanas princips paredz, ka profesionālam grāmatvedim jāatklāj visa informācija, uz kuras pamata īpašnieki, investori, valsts pārvaldes iestādes un kreditori var pieņemt lēmumus. Svarīgas, nepieciešamas informācijas noklusēšana pielīdzināma negodīgai (nepatiesai) rīcībai.

 

Pieņemsim, ka jūs esat viens no uzdevuma komandas locekļiem mācību kursa „Finanšu grāmatvedība II” kursa ietvaros. Komandas vadītājs jautā, vai ir kāds komandā, kas vēl nav pabeidzis mācību kursa „Finanšu grāmatvedība I” apguvi. Pagājušā semestrī jūs šo kursu nenokārtojāt, tādēļ šajā semestrī apgūstat to vienlaicīgi ar „Finanšu grāmatvedība II”. Jūs esat apmulsis un neko nesakāt. Iespējams, ka komandas vadītājs uzskata to par nozīmīgu, jo uzdevuma risināšanai ir nepieciešamas zināšanas mācību kursā „Finanšu grāmatvedība I”. Savās domās jūs mēģināt attaisnot savu klusēšanu: „Gan jau nokārtošu šo kursu kaut uz četrām ballēm.” Jūsu nostāja ir neētiska. Jūs pamatojat savu klusēšanu, skaidrojot jautājumu savās egoistiskās interesēs, nevis visas komandas interesēs. Pārējiem komandas locekļiem jāzina, vai jums ir zināšanas kursā „Finanšu grāmatvedība I”, jo gadījumā, ja šo zināšanu jums nav, komandas vadītājs, iespējams, neuzdos jums kāda specifiskā ar uzdevumu saistīta jautājuma sagatavošanu.

 

Godprātība

---

 

Godprātība ir būtisks uzticamības elements.

 

Makintairs skaidrojot Aristoteļa formulētus tikumus, norādīja: „Eksistē viens tikums, kuru atzīst tradīcijas, un kuru var formulēt tikai ar atsauci uz cilvēka dzīves norises viengabalainību – tas ir godprātības vai pastāvīguma tikums.”[8] Pielīdzinot godprātību pastāvīgumam, Makintairs vēlējās pasvītrot tādu personas dzīvesveidu, kad personas morālo (tikumisko) dzīves viedu neietekmē dažādi ikdienas dzīves notikumi, krīzes un pārmaiņas. Šādai personai labprāt uzticas citi, jo uz šādu personu var paļauties, viņas vārdam var ticēt.

 

Atgriezīsimies pie mūsu iepriekšēja piemēra un nedaudz attīstīsim piemēra notikumus. Jums radās konflikts ar kādu no uzdevuma komandas biedriem, sakarā ar to, ka viņš mēģina jūs piespiest lejupielādēt no Interneta referātu un nodot to, kā jūsu kopīgi izstrādāto. Ja jūs rīkosities godprātīgi, jūs atteiksities atbalstīt šādu rīcību. Lai rīkotos godprātīgi un atbilstoši savai pārliecībai, ir nepieciešama drosme. Jūs noteikti zināt, ka plaģiāts ir slikta lieta, jo kādam varbūt nācās smagi piestrādāt lai sagatavotu šo referātu. Jūs noteikti negribētu, lai kāds bez atļaujas un atsauksmēm pārrakstītu jūsu publikāciju, kas ir darbietilpīga pētījuma rezultāts. Kāpēc jūs to darītu pret citu personu? Ja jūs to darāt vienkārši tādēļ, ka jums tas ir izdevīgi, jūs rīkojaties egoistiski, un tas nav pareizi!

 

Uzticība (paļaušanās)

---

 

Citi cilvēki paļaujas uz mūsu solījumiem, un mums ir morālais pienākums rīkoties saskaņā ar apsolīto. Ētiskais pienākums turēt savus solījumus paredz, ka jāizvairās no nelabticīgas savas rīcības attaisnošanas un nesapratīgām saistībām. Iedomājāties, ka uz sestdienu jums ir norunāta uzdevuma komandas sanāksme. Piektdienas vakarā jums piezvana jūsu labākais draugs un uzaicina jūs uz pasaules čempionāta hokeja spēli. Sanāksmes vietā jūs nolemjat doties uz hokeja spēli. Jūs pārkāpāt doto solījumu un rīkojāties savās egoistiskās interesēs. Jūs iebilstat, kas gan nevēlētos redzēt pasaules čempionāta hokeja spēli? Bet vēl sliktāks ir tas, ka jūs piezvanāt komandas vadītājam un pasakāt, ka esat slims. Tagad, jūs pie visa klāt arī melojāt. Jūs sakāt slīdēt lejup pa vispārzināmo ētisko slideno ceļu, un jums būs grūti tikt atpakaļ augšā.

 

Lojalitāte

---

 

Lojalitāti vislabāk var izvērtēt draudzības kontekstā. Lai nu kā būtu, jūs noteikti negribētu, lai draugs, kurš telefoniski aicināja jūs uz pasaules čempionāta hokeja spēli, nākamajā dienā piezvanītu komandas vadītājam un pateiktu, ka sanāksmes vietā jūs apmeklējāt hokeja spēli.

 

Lojalitāte paredz, ka mūsu draugs nedrīkst izpaust noslēpumu, kuru viņam esam uzticējuši. Grāmatvedībā, saskaņā ar lojalitāti, mēs nedrīkstam atklāt finansiālo un cita veida informāciju, kas skar mūsu darbiniekus un klientus. Piemēram, jūs esat ārēja revidenta firmas darbinieks un veicat revīziju pie kāda klienta. Revīzijas gaita jūs atklājat, ka klients ir apzināti sagrozījis finanšu informāciju. Tas tomēr nenozīmē, ka jūs uzreiz varat zvanīt vietējai avīzei un visu izstāstīt žurnālistam. Vēl jo vairāk, jūs nedrīkstat tā rīkoties. Jums jāsazinās ar atbildīgo revidentu, un tieši viņam būtu jālemj par turpmākām darbībām.

 

Tomēr attiecībā uz konfidencialitātes ievērošanas pienākumu pastāv ierobežojumi. Piemēram, jūs esat grāmatvedis komercsabiedrībā ar valstij piederošam kapitāla daļām un jūsu vadītājs piespied jūs klusēt par manipulācijām ar finanšu informāciju. Komercsabiedrības valde atbalsta jūsu vadītāja viedokli. Ņemot vērā lojalitātes pienākuma piemērošanas šaubīgumu, jums nāksies loģiski pamatot iespējamo klusēšanu. Lojalitāte kā ētiskā vērtība nekad nestāv pāri patiesumam un godprātībai. Pretējā gadījumā, mēs varētu slēpt visāda veida informāciju, attaisnojoties ar lojalitāti.

 

Iepriekšminētajā piemērā ir parādīta situācija, kad jums būtu jāapsver kādas rīcības uzsākšana pret jūsu darba devēju, izjaucot viņa plānu un paziņot par tiem atklāti. Tomēr, jums jābūt uzmanīgam, un būtu ieteicams vērsties pēc juridiskā padoma. Rīkoties pēc savas sirdsapziņas un saskaņā ar izpratni, ka jūsu darbība ir pareiza bez šaubām ir augstākā ētiskā izvēle, kuru jūs spējat izdarīt. Bet, ne mazāk svarīgi ir apsvērt jūsu plānotas rīcības sekas, pirms spert galīgo soli – publiski paziņot informāciju.

 

Runājot par lojalitāti, prātā nāk kādreiz dzirdēts teiciens. „Suņi ir uzticīgi savam saimniekam, bet kaķi – mājai.” Tas tiešam ir patiesība, ka suņi ir bezgala uzticīgi savam saimniekam, bet kaķus vairāk piesaista vieta, kuru viņi uzskata par māju – viņu personīgo platību. Biznesa kontekstā, tas nozīme, ka komercsabiedrības grāmatvedim jāveicina „kaķa” uzvedība (diemžēl, suņu cienītājiem man būs jāatvainojas). Līdz ar to, ja komercsabiedrībā notiek finansiālo mahināciju slēpšana, tad biznesa vidē iestrādāta kaķa uzticības mentalitāte diktē, ka šāda informācija būtu jāatklāj, jo tās darbību veikšana informācijas noslēpšanai vai informācijas ignorēšana nevar būt komercsabiedrības absolūtās interesēs. Ja mēs rīkotos ar suņiem raksturīgo uzticību, tad mēs noteikti slēpsim šo informāciju, tā kā mums prasa vadītājs, jo vadītāja arguments par mūsu liktenī komercsabiedrībā ir diezgan ietekmīgs. Iespējams, šāda nostāja ir saprotama, bet tik un tā, ir neētiskā. Vēl jo vairāk, ja mēs piekrītam informācijas slēpšanai, mēs sākam savu lejupslīdošo ceļu par ētiskuma slideno slīpumu. Atpakaļceļa var nebūt. Iespējams, mūsu vadītājs nāks pie mums nākamreiz ar līdzīgo situāciju, sagaidot no mums to pašu slēpšanu. Ja mēs viņam atteiksim, tad tam var sekot draudi, padarīt zināmu atklātībai, to, ka jūs kaut ko esat pārkāpuši un iespējams tas var draudēt mums ar sertifikāta anulēšanu (piemēram, gadījumā, ja par grāmatvedi strādāja persona ar revidenta sertifikātu).

 

Turklāt ļoti bieži mūsu slēpta informācija vēlāk atklājas un kļūst zināma sabiedrībai. Šajā gadījumā sekas pret mums var būt neprognozējamas un ārkārtīgi nepatīkamas. Bet tie ir praktiskie apsvērumi kāda rīcības veida izvēlē, nevis ētiskie. Svarīgi, lai mēs rīkotos ētiski, nevis, baidoties no sekām, kas var iestāties sakarā ar informācijas slēpšanu. Mums jābūt patiesi pārliecinātiem, ka mūsu ētiskā rīcība ir pareizs uzvedības veids.

 

Cieņa

---

 

Pret cilvēkiem jāizturas ar cieņu. Protams, mums nav ētiska pienākuma augsti vērtēt un cienīt visus cilvēkus, bet mums pret ikvienu cilvēku jāizturas ar cieņu neatkarīgi no dzīves apstākļiem. „Nedari citam to, ko tu negribi, lai cits dara tev.” Šis tā saucamais morāles Zelta likums, kas nedaudz atšķirīgā vārdu izteiksmē parādās lielākajās pasaules reliģijās, veido cieņas izpratni caur tādiem jēdzieniem kā laipnība, pieklājība, gods, personas gribas autonomija, tolerance (iecietība) un atzinība.

 

Spējas izturēties ar cieņu pret citiem ir visgrūtāk ieaudzināma un mūsu dzīves garumā uzturama (saglabājama) rakstura iezīme. Šeit vietā būtu atcerēties pirmo ASV prezidentu Džordžu Vašingtonu (George Washington). 16 gadu vecumā D.Vašingtons uzrakstīja „110 noteikumus par laipnu un pieklājīgu uzvedību sabiedrībā”. Noteikumu pamatā bija franču jezuītu 1595.gada noteikumi. Kaut vairāki noteikumi, protams, vairs nav piemērojami mūsdienu sabiedrībā, ievērības vērts ir pirmais D.Vašingtona formulētais noteikums: „Jebkurai Darbībai, kuru mēs veicam sabiedrībā, jābūt ar zināmu Cieņas Iezīmi pret Klātesošiem”.[9]

 

Pēdējā noteikumā, saglabājot savu īpatnējo stilu, D.Vašingtons saka: „Strādā, lai savā Krūtī saglabātu Mazo Dievišķa uguns Dzirksteli, ko sauc par Sirdsapziņu.”[10] Pastāv ļoti daudz dažādu sirdsapziņas definīciju, bet, pēc autora domām, labāka ir viena ASV institūta sniegta sekojoša definīcija: „Sirdsapziņa ir motivācijas, kas loģiski izriet no ētiskiem vai morāliem principiem, kas vada personas domāšanu un darbības.”

 

Tā, piemēram, būtu nepareizi jums kā uzdevuma komandas biedram, balstoties uz saviem aizspriedumiem par kāda komandas biedra izcelsmi, mantisko stāvokli, vai cita iemesla dēļ, izturēties pret šo biedru nelaipni un aizvainojoši, ignorējot viņa spējas un uzvedību. Jūs noteikti negribētu, lai kāds izturētos pret jums netaisnīgi tādēļ, ka viņam nepatīk jūsu apģērbs vai runas veids. Tātad arī jūs nedrīkstat veidot savu attieksmi pret citiem, balstoties uz līdzīgiem apsvērumiem. Mēs drīkstam vērtēt cilvēku pēc viņa rakstura, spējām, darbībām.

 

Atbildība

---

 

Maikls Džozefsons norāda, ka spēja domāt un izdarīt brīvo izvēli padara mūs morāli autonomus mūsu rīcībā un lēmumos. Mēs esam atbildīgi par to, ko mēs darām un kas mēs esam.[11]

 

Saprātīga persona rūpīgi pārdomā visus iespējamus rīcības veidus, izmantot ētikas principus. Saprātīga persona rīkojas ar čaklumu, rūpību un, rīkojoties morāli ir konsekventa savās darbībās un neatlaidīga. Pieņemsim, ka jums uzdeva aptaujāt piecus revidentus par vissarežģītāko ētisko dilemmu viņu profesionālajā darbībā. Jūs nolemjat pajautāt vienai personai, kas ir jūsu ģimenes draugs, par piecām dilemmām, ar kurām šī persona saskārusies, strādājot revidentu komercsabiedrībā. Tātad, pat ja jūsu kļūdīšanās uzdevuma interpretācijā ir atvainojamā, skaidrs, ka jūs nepievērtāt pietiekami daudz nepieciešamas uzmanības, kas šajā gadījumā no jums būtu objektīvi sagaidāma, lai izpildītu uzdevumu, kur vajadzēja aptaujāt piecus revidentus. Nepieciešamas uzmanības tests nozīme: vai ikviena „saprātīga persona” var izdarīt secinājumu par to, ka jūs rīkojāties ar nepieciešamo rūpības un čakluma līmeni, kas šajos apstākļos būtu no jums sagaidāms. Bieži vien tiesas izmanto šo testu, novērtējot profesionāļu darbības.

 

Taisnīgums

---

 

Taisnīga persona izturas pret citiem vienlīdzīgi, objektīvi un atklāti. Biznesa kontekstā mēs varam teikt, ka resursu, kuru daudzums ir ierobežots, taisnīga sadale prasa, ka tiem, kas, objektīvi vērtējot, un salīdzinājumā ar citiem, savas darbības rezultātā ieguva tiesības uz lielāku šo resursu daļu, šī daļa arī jāsaņem.

 

Pieņemsim, ka jūsu pasniedzējs lekciju kursa sākuma paziņo, ka, lai nopelnītu 9 („teicami”) viņa kursā, jums būtu jāapmeklē visas lekcijas un sekmīgi jāizpilda divi uzdevumi, savukārt lai nopelnītu 7 („labi”), var nokavēt divas lekcijas un izpildīt tikai vienu uzdevumu. Kursa beigās pasniedzējs ieliek atzīmi „9” tiem, kas kavēja lekcijas un izpildīja tikai vienu uzdevumu, bet tiem, kas apmeklēja visas lekcijas un sekmīgi nokārtoja visus uzdevumus ielika atzīmi „7”. Iespējams, ka, liekot gala atzīmes, pasniedzējs ņēma vērā kādus subjektīvus faktorus. Jūs uztverat pasniedzēja darbības kā netaisnīgas pret tiem, kas apmeklēja visas lekcijas un izpildīja visus uzdevumus. Kā norāda Maikls Džozefsons, „taisnīgums nozīme sabalansētības standartu stingru ievērošanu, neņemot vēra jūtas un emocijas.”[12]

 

Rūpība

---

 

Pēc filozofa Edminda Pinkofa (Edmind L.Pincoffs) domām, tādas vērtības kā rūpība, laipnība, jutīgums, altruisms un labsirdība padara personu par spējīgu ņemt vērā citu intereses.[13] Džozefsons uzskata, ka rūpība ir „ētikas un ētisko lēmumu pieņemšanas stūrakmens”.[14]

 

Rūpības pamatā ir empātija. Empātijas ir spēja saprast, būt jūtīgam un līdzjūtīgam. Rūpība un empātija viena otru papildina un padara cilvēku par spējīgu iejusties cita cilvēka situācijā. Un tas ir būtiski, pieņemot ētisko lēmumu.

 

Iedomājaties, ka šodien no rīta no jums ir svarīga grupas sanāksme, bet jūsu bērnam paceļas temperatūra ap 39 grādiem. Jūs zvanāt sanāksmes vadītājam un sakāt, ka uz sanāksmi atnākt nevarēsiet. Turklāt jūs piebilstat, ka šo sanāksmi varētu ierakstīt diktofonā, lai jūs varētu vēlāk noklausīties un izteikt savu viedokli vai uzdot jautājumus. Bet vadītājs uz jūsu vārdiem reaģē ļoti nikni, paziņojot, ka jūs nepildāt savas saistības. Bez šaubām, jūs jutīsiet sarūgtinājumu par vadītāja attieksmi. Dzīvē dažkārt gadās neparedzēti notikumi, un ir pilnīgi saprotami, ka jūs kā racionāli domājoša persona bērna veselību uzskatāt par svarīgāko lietu. Piedāvājot ierakstīt sanāksmi diktofonā, lai vēlāk to noklausīties un izteikt savas domas, jūs šajā situācija rīkojaties ar rūpību.

 

Likt sevi cita vietā un saprast citu dažreiz ir diezgan sarežģīti, jo situācijas apstākļi var būt ļoti unikāli. Piemēram, ko jūs darīsiet, ja redzēsiet, ka viens no grupas biedriem atnāk uz sanāksmi ar pārgurušām acīm? Iespējams, jūs to ignorēsiet, bet varbūt jūs jautāsies, vai kaut kas nav noticis. Ja cilvēks atbildes jums, ka viņš visu nakti nosēdējis ar raudošo bērnu, jūs varbūt teiksiet: „Tikai pasaki, kā es tev šodien varu palīdzēt, lai tevi atslogot.”

 

Persona, kurai piemīt empātijas spēja, vienmēr pateiks kaut ko tādu, kas citai personai ļaus justies labāk. Tomēr, no citas puses, ja jūs neesat precējies un jums nav bērnu, iespējams, ka jūs nesapratīsiet, ko jūt māte, kas visu nākti pavadījusi, nomierinot raudošo slimo bērnu.

 

Sabiedriskums

---

 

Maikls Džozefsons norāda, ka „sabiedriskums iekļauj sevī tos tikumus un pienākumus, kas nosaka mūsu uzvedību sabiedrībā.”[15] Mūsu sabiedriskums izpaužas kā likumu ievērošana, sekošana notikumiem sabiedrībā, brīvprātīga piedalīšanās dažādās apvienībās, kā arī piedalīšanās vēlēšanās.

 

Grāmatvežu un revidentu profesijas pārstāvji veido profesionālo apvienību ar profesijai raksturīgajiem tikumiem un uzvedības standartiem.

 

Ētikas teorijā ir atzīts, ka mūsu ētisko uzvedību var izteikt modelī, kuras sastāvā ir četri komponenti. Šis modelis ir arī ētisko lēmumu pieņemšanas procesa pamats.

 

1. Morālais jūtīgums

 

Šajā stadijā mums jābūt spējīgiem atpazīt, kā noteiktā situācija ir saistīta ar morāles apsvērumiem. Ētiskā lēmuma pieņemšanas process sākas ar to, ka mēs cenšamies apzināties, kādā veidā konkrēta situācija var ietekmēt mūsu vai citu personu labklājību, un sakarā ar to identificējam šīs situācijas morāles aspektus. Piemēram, jūs ienācāt nelielā veikalā, lai nopirktu kaut ko paēst. Jūs izvelējaties vēlamos produktus, dodaties pie kases un pēkšņi zem ledusskapja, kur glabājas dzērieni, pamanāt naudaszīmi EUR 50 vērtībā. Banknote atrodas tuvāk kasei. Jūs arī pamanāt, ka jums pa priekšu pie kases stāv divi cilvēki, pilnīgi iespējams, ka banknoti ir pazaudējis kāds no viņiem. Ko jūs darītu un kāpēc?

 

Šī situācijas ir ētiska, jo gadījumā, ja jūs nolemsiet šo naudu atstāt sev, kāds kļūs par EUR 50 nabadzīgāk. Jūs, protams, kļūsiet par 50 EUR bagātāks. Vai jūs rīkosities savas egoistiskās interesēs? Ja tā, tad, ka jūs attaisnosiet savu rīcību? Iespējams ar kaut ko līdzīgo sakāmvārdam „Kas nepaspēja, tas nokavēja”? Bet var būs jūs teiksiet: „Ja nu gadījumā man veikalā nokritīs EUR 50, es noteikti cerēšu, ka kāds man tos atdos.”

 

Pateicoties mūsu spējai identificēt ētiskās situācijas, mēs varam koncentrēties uz dažādiem rīcības veidiem un domāt, kā mūsu darbība ietekmēs mūs un citus. Ja jūs neesat spējīgi atpazīt ētisko situāciju, jūs vienkārši apskatītos apkārt, vai kāds neredz un ieliktu atrasto banknoti savā kabatā. Bet ētikā svarīgi ir tieši, kā mēs rīkojamies tad, ja mūs neviens neredz.

 

2. Morāla spriešana

 

Šajā stadijā mēs spriežam par to, vai mums pieejamie rīcības veidi ir ētiski attaisnojami. Personas spēja veidot šādu spriedumu ir atkarīga no tā, kādā morāles attīstības līmenī šī persona atrodas.

 

Amerikāņu psihologiem Lorencis Kolbergs, pamatojoties uz 20 gadu ilgu pētniecību, secināja, ka indivīda morālā attīstība notiek secīgi sešās pakāpēs, kuras var apvienot trīs līmeņos. Saskaņā ar Lorenča Kolberga koncepciju, indivīdu pieņemamie lēmumi no morālā viedokļa būs atšķirīgi atkarībā no tā, kurā līmenī atrodas konkrētais indivīds. Kolberga koncepcija ir ļoti noderīga, lai izprastu, kā indivīdi var apgūt ētikas standartus un, kļūstot zinošākiem, spēs tos kritiski izmantot, lai atrisinātu ētikas konfliktus.

 

Apskatīsim Kolberga koncepcijas pamatnostādnes.

 

1.līmenis – Prekonvencionāls

---

 

Prekonvencionālajā līmenī (1.līmenis), indivīds galvenokārt ir koncentrēts uz sevi un savu vajadzību apmierināšanu. Normatīvus tiesību aktus viņš uztver kā ārējos ierobežojumus.

 

1.pakāpe. Pakļaušanas likumam, izvairīšanas no soda. Šajā etapā indivīds izvērtē savu rīcību, vadoties pēc iespējamām fiziskām sekām, piemēram, izvairīšanās no soda utt. Indivīds pakļaujas likumam vai autoritātei, baidoties no soda.

 

2.pakāpe. Personīgo vajadzību apmierināšana. 2.pakāpē normas un autoritātes ir svarīgas indivīdam tikai, ja tās apmierina viņa personīgas vajadzības un intereses.

 

 

2.līmenis – Konvencionāls

---

 

Konvencionālajā līmenī indivīds sāk rūpēties par citu interesēm un saviem pienākumiem sabiedrībā. Personiska atbildība kļūst par svarīgu apsvērumu lēmumu pieņemšanā.

 

3.pakāpe. Taisnīgums pret citiem. Šajā pakāpē indivīda darbību ietekmē vēlēšanās saskaņot savu rīcību ar grupas normām. Indivīds rēķinās ar citu uzskatiem, līdz ar to, konflikti atrisinās saskaņā ar šīs grupas normām. Indivīds ir spējīgs apskatīt situācijas no grupas pozīcijām (piemēram, ģimene, profesionālie kolēģi, sabiedrība).

 

4.pakāpe. Likums un kārtība. 4.pakāpē indivīdi koncentrējas uz atbilstošu kārtību sabiedrībā un aizsargā sabiedrības noteikumus. Indivīds vēršas pie likuma, lai rastu atrisinājumu konfliktsituācijai.

 

 

3.līmenis – Post-konvencionāls.

---

 

Postkonvencionālajā līmenī indivīdi kritiski pievēršas likumiem un vērtībām un mēģina tos pārveidot atbilstoši universāliem morāliem principiem. Lēmumu pieņemšanā indivīds vadās no pamatprincipiem. Godprātība ir svarīgākais komponents, izlemjot par rīcības pareizību.

 

5.pakāpe. Sabiedriskais līgums. Šajā pakāpē indivīda motivācijas pamatā ir pamattiesības, vērtības un sabiedrības tiesiska sistēma, kas veidota uz sabiedrības konsensa (sabiedrības līgums). Indivīdi apzinās, ka dažos gadījumos tiesiskie un morālie uzskati var nonāk konfliktā. Lai šo konfliktu samazināt, indivīds pamato savu lēmumu, apsverot iespējamo labumu un ļaunumu, kas var tikt nodarīti sabiedrībai.

 

6.pakāpe. Universāli ētikas principi. Šajā pakāpē indivīda rīcības pamatā ir ne tikai normatīvo tiesību aktu sistēma, bet arī universālās morāles normas un ētikas principi, kurus pielieto visās sociālajās klasēs un kultūrās. Viens no šāda morālas principa piemēriem ir morāles Zelta likums: „Nedari otram to, ko tu negribi, lai otrs darītu tev.” Svarīgākie ētiskie principi ir saistīti ar taisnīgumu, vienlīdzību un cilvēku cieņu. Līdz ar to, ja likums nonāk konfliktā ar ētikas principiem, indivīdi rīkojas saskaņā ar šiem principiem.

 

 

Atbilstoši Kolberga koncepcijai, cilvēki nenokļūst nākamajā pakāpē, kamēr viņi nav izgājuši caur visām iepriekšējām. Daži cilvēki var nekad nepāriet uz augstāku morāles attīstības pakāpi. Sasniedzot kādu pakāpi, viņi var palikt tajā visu mūžu.

 

Ētikas aspekts parādās konvencionālajā un post-konvencionālajā līmenī. Piemēram, 3.pakāpē persona sāk rūpēties par citiem un cenšas uzturēt uzticību sadarbībā. 4.pakāpē persona seko sistēmas (sabiedrības) veidotajiem noteikumiem. Lai persona varētu pilnvērtīgi pildīt grāmatveža vai revidenta profesijas funkcijas, saskaņā ar šīs profesijas nozīmi, tad personai jābūt sasniegušai vismaz 2.līmeņa 4.pakāpi, kaut gan ideālā varianta šai personai nepārprotami būtu jāsasniedz post-konvencionālais līmenis.

 

3. Morāla motivācija.

 

Morāla persona pieņem ētiskos lēmumus. Būt vai nebūt morālam ir atkarīgs no mūsu gribas. Mūsu moralitāte veidojas no mūsu rakstura īpašībām. Tomēr problēmas rodas arī no tā, ka dzīvē mūs ietekmē dažāda veida attiecības, saskarsmes, mēs izjūtam spiedienu no citu personu puses, mums nākas pārvarēt arī savus aizspriedumus. Tādēļ motivācija var ievērt sevi ļoti lielu apsvērumu un apstākļu klāstu.

 

4. Morālais raksturs.

 

Tieši raksturs noteic mūsu velēšanos un spēju rīkoties saskaņā ar ētisko nodomu. Morāla rakstura svarīgākas iezīmes ir godprātība, drosme, cieņa, neatlaidība, taisnīgums, atklātība. Speciālisti uzskata, ka cilvēka raksturs nav statiska parādība, bet gan dzīves gaitā mūsu raksturs var mainīties. Sekojoša situācija parāda to, cik svarīgi, lai profesionālais grāmatvedis un revidents apzinātu savas rakstura iezīmes un protu tās kritiski vērtēt.

 

 

Ētikas lēmumu pieņemšanas process

---

 

Ētikas dilemmu risināšanā var izmantot sekojošu ētikas lēmumu pieņemšanas procesu, kurš iekļauj šādus svarīgākos ētikas analīzes elementus:

1. Faktu noteikšana. Noteikt svarīgākos faktus, tajā skaitā atšķirības viedokļos, domstarpības, kā arī citas konflikta situācijas.

2. Noteikt operacionālos jautājumus. Identificēt operacionālos un funkcionālos jautājumus un problēmas.

3. Noteikt profesionālus (grāmatvedības, revīzijas) jautājumus. Identificēt uz problēmu attiecināmos grāmatvedības un revīzijas koncepcijas, principus un praksi.

4. Identificēt pienākumus finanšu pārskatu lietotāju priekšā. Apsvērt atbildību finanšu pārskatu lietotāju priekšā, noteikt, kā pieņemami lēmumi ietekmēs viņu stāvokli.

5. Veikt iespējamo alternatīvu ētikas analīzi. Katrai alternatīvai nepieciešams noteikt sekojošo:

• Vai tas ir likumīgi?
• Vai tas atbilst profesionāliem standartiem?
• Vai tas atbilst iekšējiem nolikumiem (iekšējiem standartiem)?
• Vai tas ir pareizi?
• Vai tas ir godīgi?
• Vai tas ir labvēlīgi?
• Vai tas atbilst tikumības apsvērumiem?

6. Izlemt par darbības virzienu. Nepieciešams izvēlēties visētiskāko darbības kursu.

7. Pārbaudīt savu lēmumu vēlreiz. Nepieciešams uzdot sev sekojošus jautājumus:

• “Kā es justos, ja mans lēmums tiks publicēts laikrakstā?”
• “Kā es justos, ja mana ģimene uzzinās par manu lēmumu?”

 

Šis lēmuma pieņemšanas process ir samērā vienkāršs pielietošanā, un tā konsekventa lietošana palīdzēs praktizējošiem revidentiem profesionālās ētikas principu realizācijā. Šī shēma ir ieteicama arī grāmatvedības un audita studentiem kādas situācijas ētikas analīzes veikšanā un lēmumu pieņemšanā.

 

 

Latvijas Republikas Grāmatvežu asociācijas biedriem un tās sertificētiem profesionālajiem grāmatvežiem, kā arī Latvijas Zvērinātu revidentu asociācijas biedriem – zvērinātiem revidentiem profesionālās ētikas ievērošana ir obligāta. Par ētikas normu pārkāpšanu sertificēts profesionālais grāmatvedis un zvērināts revidents ir disciplināri atbildīgi. Revidentu ētikas normas ir apkopotas IFAC IESBA Profesionālu grāmatvežu ētikas kodeksā, kā arī plaši skaidrotas citos IFAC dokumentos un vadlīnijas, tostarp Starptautiskajos izglītības standartos (piemēram, 4.SIS „Profesionālās vērtības, ētika un attieksme”) un Starptautiskos revīzijas un apliecinājuma uzdevumu standartos saistībā ar dažādām darbībām, kuras veic revidenti savas profesijas ietvaros.

 

 

---

[1] „Ab inition” latin „no sākuma”

[2] Smith A., The Wealth of Nations, 1776, Ed.Edwin Canan. New York: Random House, 1937, IV, ii, 9

[3] Duska Ronald F., Duska Brenda Shay. Accounting Ethics. New York: Blackwell Publishing, 2006, p.49

[4] Vārds oksimorons cēlies no sengrieķu oxymōron: oxys – ass, mōros – muļķīgs. Mūsdienās ar to apzīmē stilistisku izteiksmes līdzekli, kuru izmanto parādības raksturošanai ar tādu vārdu, kas savā pamatnozīmē apzīmē īpašību, kura šai parādībai nevar piemist, piem., cietais lietus.

[5] Smith A., The Theory of Moral Sentiments,[b.v.], [b.i.], [b.g.], I.i.1.l.

[6] Aristotelis. Nikomaha ētika. Rīga: Zvaigzne, 1985., 62.lpp.

[7] Josephson M. Making Ethical Decision, rev.ed., Los Angeles: Josephson Institute of Ethics, 2002, http://www.charactercounts.org, p.7.

[8] MacIntyre M. After Virtue. 2th ed., Notre Dame, IN: University of Notre Dame Press, 1984.

[9] Washington G., George Washington’s Rules of Civility and Decent Behaviour in Company and Conversation. Bedford, Maine: Applewood Books, 1994, p.9  

[10] Ibid, p.30

[11] Josephson M., Making Ethical Decision, rev.ed., Los Angeles: Josephson Institute of Ethics, 2002, http://www.charactercounts.org, p.11.

[12] Josephson M., Making Ethical Decision, rev.ed., Los Angeles: Josephson Institute of Ethics, 2002, http://www.charactercounts.org, p.12.

[13] Pincloff Edmind L., Quandaries and Virtues against Reductivism in Ethics. Lawrence, KS: University Press of Kansas, 1986

[14] Josephson M., Making Ethical Decision, rev.ed., Los Angeles: Josephson Institute of Ethics, 2002, http://www.charactercounts.org, p.13.

[15] Josephson M., Making Ethical Decision, rev.ed., Los Angeles: Josephson Institute of Ethics, 2002, http://www.charactercounts.org, p.14.